Rallijs Sarma 2019 (09.02.2019)

Pēc Alūksnes veiksmīgā rallija mēs sākām pārdomāt savus sezonas plānus un, lai arī sākumā nebijām domājuši braukt arī Sarmu, ziema šogad padevusies ļoti skaista, Alūksnē bija paši labākie apstākļi kādi ir bijuši kopš mēs braucam – t.i. pēdējos 2 gadus un sapratām – nu davaj nobraucam Sarmu, un tad skatāmies, ko darīt tālāk.

Aldis rallija nedēļā bija ieplānojis būt Austrijā, tāpēc viņš kā Holivudas stārs, ceturtdien no rīta atlidoja (jā, jā ar čarteri – Vīne-Guļbens :D ) uz Latviju, un svētdien pēcpusdienā jau prom. Savi mīnusi, protams, tam ir – tā arī neko nepatrenējāmies pirms Sarmas – pat ne steni. Bet nu – ne jau pirmo reizi tā brauksim :)

Pēc Alūksnes it kā nekas nav salūzis, tik cik savirze jāpieregulē un jāapskatās, vai kaut kas “nav nokritis” – ā nu vienīgi izplūdes kolektora aizsargam kronšteins pārlūzis – bet nekas traģisks. Rallija nedēļā – pirmdienas vakarā auto tiek iedzīts servisā, lai tos sīkumus apdarītu un ak, vai! Braucot iekšā kaut kas notiek sajūgam – knapi var ielikt ātrumā un ir parādījies tarkšķis. Labi, ka vēl ir laiks. Otrdien no rīta tiek noņemta kārba un secinājums – ir pārlūzusi “dakša”, kas rūpējas, lai sajūga pedālis uzspiež uz cilindra. It kā sīkums. Tikai nekur nevar atrast tādu, ko ielikt vietā. Kristaps domā – vismaz ieliks no savējā Audi – taču arī viņam, kā izrādās, ir ar plaisu, un tādu točna nevar likt. Laiks iet -ir jau trešdiena, tāpēc, lai lieki nečakarētos, tā dakša tiek uztaisīta “no nekā” :) un no metāla, nevis kā oriģinālā – no plastmasas. Visam vajadzētu būt ok.

Kolektora kronšteins sataisīts, piekare apskatīta un savirze noregulēta. Viss gatavs. Ceturtdien no rīta vēl izbraucu, pārbaudu vai viss ok – viss strādā nevainojami! Paņemu treileri, sakrāmēju mantas, savācu Aldi lidostā un braucam uzlikt kvatru uz treilera. Pēc tam, ielejam benzīnu Viadā un aiziet uz Lejasciemu.

Ceļš bez starpgadījumiem, jo šoreiz WRC golfam ir uzliktas jaunas ziemas riepas :) Piebraucot pie Kristapa lauku mājas, kur šoreiz neviena nav, līdz ar to arī piebraucamais ceļš ir neizšķūrēts un tā diezgan normāli aizputināts. Nolemjam, ka vispirms forsēsim ar golfu un treileri un tad ar subāru. Nezinu, vai bija pareizākais lēmums, bet doma bija ieskrieties (bišķīt) un ar masu izšķūrēt to sniegu. Sacīts – darīts. Pa pirmo “taisnīti” tīri ok iet. Tad nāk līkums, kurš piebraucot tuvāk, redzu – aizputināts nu tā golfam līdz lampām. Ir tikai viens variants – dot ručkā – golfs aiziet ar pirmo robu ap 5000 apgriezieniem un lēkādāms pa labi un pa kreisi un arī tomēr spolēdams (nezintājiem – WRC golfs ir 4motion) pēdējiem spēkiem tiek līdz vārtiem, kas protams ir ciet. Izkāpju, attaisu vārtus un domāju – bļin, tāds pašaurs te :) Bet nu parasti jau tiekam cauri – tiksim arī šoreiz. Kupenu ziņā grūtākais jau aiz muguras, tomēr čunčināt ar’ nevar. Dodu ručkā un ar vienu aci vēroju labo pusi. Tas viss, protams, notiek tumsā, jo ir taču ziema.

Viss ok, līdz brīdim, kamēr ir neliels sitiens un esam pagalmā. Kreisā puse. Kamēr uzmanījos, lai neiebraucu stabā labajā pusē, tikmēr ču ču aizķēru ar treilera dubļu sargu vārtu stabu kreisajā pusē. Nekas pārāk traģisks.

Iztīram sniegu un gulēt.

Nākamajā dienā gāžam uz Gulbeni, izņemt doķus. Pēc tam uz tehnisko komisiju turpat Gulbenē – veiksmīgi tiekam cauri bez aizrādījumiem. Braucam uz servisa parku, “aizsist” vietu un atstāt kvatru. Tālāk ar Subāru braucam pierakstīt trasi. Tā kā mums neviens pat steņa treniņš nav bijis, tad vispirms pierakstam Galgauskas dopu – lai ieietu ritmā. Dopa vidū uzduramies uz “sazāģētu špūri” – karoč vakar izrādās te ir gājis testa ātruposms – tad jau labi – esam izvēlējušies labu dopu. Pierakstam turp – atpakaļ un pārbaudam un esam gatavi. Šoreiz tā pat kā Alūksnē Kristaps brauc līdzi ar savu auto un arī trenējās rakstīt.

SS1/4 Sinole ir vienīgais, kas atkārtojas no pagājušā gada – un mēs jau viņu vienreiz esam braukuši. Pierakstām, pārbaudām – viss ok. Piektdiena ir pirmā diena, kad tā bik sāk kust. Lai gan segums vēl turās ok – ir jau neliels plus grāds. Otrais dops SS2/5 ir visgarākais – 17 km un zinām, ka tas var būt izšķirošs – salīdzinoši pašā rallija sākumā un tomēr tik garš. Ar sarežģītām vietām pa mežu un arī ātrākām pa plato. Šajā ātrumposmā ir arī viena diezgan taisna vieta, kurai galā pēc K3 drīz nāk K5, kurš ir nedaudz negatīvs ar ārmalā esošu egli – pagājušogad tur sakļūdījās ļoti daudzas ekipāžas. Uzrakstam un braucam uz SS3/6

Trešais dops man pašam patīk vislabāk – tāds ātrs un ne pārāk plats, tomēr skrienamais. Pa vidu tikai viena nobraukšana no lielā ceļa uz mazu sānceļā ietaisītu kabatu jeb slāpētāju. Finišā interesants ātrs un šaurs S-inieks pār tramplīnu.

Tad vēl palicis pēdējais dops SS7, kuru Historic brauks tikai vienu reizi. 14 km – arī nav no īsajiem, tomēr, jāsaka, ka šis dops man patika vismazāk. It sevišķi tā daļa, kur no platā ceļa Gulbene – Lejasciems, nobrauc lejā uz K6 šauru. Tur tādi šauri, mazi celiņi, bedraini, kas visi būs putrā. Tas ir apmēram no 3. līdz 8. kilometram – kādi 5 km. Pārējais plus mīnus ok un dopa formāts kā tāds ir interesants – ļoti mainīgi apstākļi no ātra uz lēnu un līkumainu, tad atkal uz ātru. Ja tik būtu bik cietāks un ar vairāk ledu.

Visi dopi pierakstīti – tagad pa taisno uz rallija centru atdot iepazīšanās karti un uz aptieku, jo es jūtos slims – uzkāpusi temperatūra un arī kakls sāp. Nopērku kaut kādu karsto dzērienu un uzreiz vienu izšauju. Kantes krogā iešaujam pa zupiņai, jo laika līdz ceremoniālajam startam nav daudz, dodamies uz servisa parku pēc mašīnas, ieliekam GPS un fiksi, fiksi uz ceremoniju :)

Āaatkal aizbraucam ne tajā krustojumā – turpat kur pagājušogad :) dabūjam griezt riņķī un braukt pareizajā. Korķi, stumdīšanās, logi aizsvīduši, vēl sniegs snieg un nepamet sajūta, ka nokavēsim. Tomēr ierodamies laikā – ar pāris minūšu rezervi. Iebrauc Velme, tad vajadzētu būt H2 – Eisleram ar subāru un tad mēs. Subāru nekur nemana, un mēs savā minūtē arī iebraucam. Pamājam ar roku skatītājiem – pārmijam pāris vārdus ar Normundu Avotiņu, kas šo pasākumu vada un braucam prom. Gribējās arī uztaurēt ar mūsu stilīgo taurīti, bet krakšķis vien iznāca :( Pārbraucam pār estakādei un tas ir arī viss šodienai. Man galvā ir tikai viena doma – mājās un gulēt. Lai arī vēl riepas jāmaina. Galīgi nejūtos labi, vēl nogurums. Man sākās satraukums par rītdienu – ja pamodīšos un jutīšos galīgi dirsā, tad būs ļoti smags rallijs.

Aizbraucam uz Lejasciemu uz “bāzi” Kristaps ar palīgiem palīdz nomainīt riepas uz zāģiem, sakārtoju bagāžnieku, ielejam degvielu un varam doties pie miera.

Šogad uz starta esam veselas 12 ekipāžas, kas ir lielākais Historic auto skaits kāds ziemā jebkad ir bijis. H1 – Velmes ar Audi Quattro, H2 – Eislers ar Subaru, H3 – Bruņinieks ar Ladu, H4 – mēs un H5 – Otomers. Tiesa gan H3 – brāļus Bruņiniekus pārceļ lielajā ieskaitē uz LRC5 – precīzi nezinu kāpēc, bet klīst baumas, ka dēļ Opel motora un varbūt kādiem citiem tehniskiem risinājumiem, kas īsti neatbilstot Historic. Neko darīt, galvenais, ka ļauj braukt. Pirms starta ir mērķis cīnīties par pjedestālu un nesataisīt sūdus ar kupenām. Alūksnē labi pacīnījāmies ar Otomeru – gribam arī šoreiz viņam aizbraukt garām. Ar Velmēm mums cīnīties nav pa spēkam un pirms starta ir sajūta, ka arī ar turbo imprezu nevarēsim spēkoties.

Sestdien pieceļos un jūtos pārsteidzoši labi! Jūtu, ka joprojām esmu slims, tomēr galva strādā un temperatūra arī nodzīta ar paracetamola dzērieniem. Izdzeru no rīta vēl vienu un paņemu arī līdzi, ko servisa parkā iešaut. Izeju no mājas – bļa – tagad kūst. Pat pagalmā ir ūdens un no jumtiem pil. Škrobe, būtu vienu dienu vēl atkusnis pacieties – visiem būtu labāk. Bet neko darīt – rallijs ir rallijs un visiem vienāds.

Aizbraucam uz servisa parku, pārbaudam spiedienus, sagatavojamies un braucam uz startu.

Pirmais dops. Starts, lai arī ir nedaudz pakusis – turās puslīdz ok. Jā, slīd vairāk kā Alūksnē un ir mīkstāks, bet nav traģiski. Sajūta gan, ka ceļš lēnām jūk un ka uz otro apli varētu būt švakāk. Bet ne par to tagad jādomā. Uzrakstīts labi (tikai viens līkums kaut ko man nepatika) dodam virsū. Pie pirmā asā krustojuma K5 – redzu Eislers, kas mums brauca pa priekšu ir vai nu sagriezies vai kaut ko citu sadarījis un sāk braukt tieši pirms mums – nezinu vai redzēja mūs vai nē, bet nu mēs uzreiz viņam astē. Tas ir platais – man pirmā doma ir – viņiem kaut kas ir noticis, jo pa taisno viņi ar turbo subāru nemaz no mums nebēg. Dēļ tā, ka mums met sniegu uz ekrāna un arī dēļ tā, ka priekšā ir mašīna – nevaru lāgā saprast, kur jādzēšās uz šauro krustojumā. Pēc tam šaurajā drusku vēl piedzenam, bet saprotu, ka tuvāk negribu braukt, jo bail, ka viņš, stresojot par neveiksmi, neierauj kupenā vai nesagriežas – un tad mums nav kur sprukt un jābrauc grāvī. Sačakarēsim arī sev ralliju. Bik nomierinos un braucam savā tempā. Tad aiz bedrainā (kur Strazdiņš ar bembi ielika kokā) ir nedaudz platāks un tur viņš tomēr sāk atrauties. Finišā esam aiz viņa 7 sekunžu attālumā. Kā izrādījās – viņš tur aizbrauca krustojumam garām un ievilka kupenā. Kamēr skatītāji izcēla, pagāja minūte – un mēs jau klāt. Pēc pirmā dopa esam otrajā vietā – uzreiz aiz Velmēm (kam pagrūžam 42 sekundes!!) Pat ar visiem pigoriem, tuvākajam sekotājam Otomeram vinnējam nedaudz vairāk par 13 sekundēm.

Otrais – garais dops. Starts ir grūts – tur pie mājām, šaurs un slidens un mīksts. Viegli iestādīt. Nobraucam uzmanīgi un pēc tam jau drošāk. Bez īpašiem starpgadījumiem. Tik vienā platajā dzēšoties uz šauro aizslīdam garām, ko protams, izlabojām ar ručņiku un pārplacināšanu :) Beigas pa mežu ātras – bet vajag big balls, jo grāvji dziļi, meža ceļi ir apakšā slideni un šauri. Koki arī tuvu. Šajā dopā jau gandrīz pie paša finiša redzam Velmes – izstājušies un nobraukuši malā – rāda OK. Mašīna izskatās nebojāta – izskatās pēc tehniska defekta. Kā izrādījās – priekšējais torsens izjuka un pazuda “draivs”.

Rezultātā pēc otrā dopa esam Historic klasē pirmie! Eisleram šajā dopā zaudējām vien 10 sekundes, kas ir pārsteidzoši maz un sākam jau domāt, vai izdosies viņu noturēt aiz mums visā rallijā.

Kopvērtējumā pēc otrā dopa tuvākajam sekotājam Otomeram esam priekšā jau nepilnas 33 sekundes un Eisleram – 42 sekundes.

Trešais dops jeb skrienamais :) Labi sākam, šur tur drusku taustoties, taču kopumā labi. Segums ir labs, paciets, ar nelielu kūstošu kārtiņu pa virsu. Dažos trijniekos tā iefrēzējam, kā vēl nekad un priecājamies, ka pietiek jaudas :) ) Tajā kabatā (L5-K6-L5) aiz kreisā sešinieka, bik atsitos ar aizmuguri un labo pusi ierauj kupenā. Par laimi atpakaļgaitā nav jādod un izforsējam ārā. Finišā tas šauras esinieks (L1-K1) iznāca labi – pašam prieks!

Trešajā dopā Eisleram zaudējam vēl 9 sekundes. Otomers, kā izrādījās aizbrauca tai “kabatai” garām un mums zaudē jau kopvērtējumā 48 sekundes. Par viņu vairāk nedomājam. Ja paši nesavārsīsim ziepes, tad viņš mūs noķert nevar. Tagad domājam tikai par to, kā lai notur turbo subāru aiz mums. Pēc trešā dopa esam priekšā vairs tikai 33 sekundes. Pārsvars no 53 sekundēm, sarucis līdz 33. Priekšā vēl 4 dopi. Tātad katrā varam zaudēt ne vairāk kā 8, kas teorētiski liekas izdarāms.

Serviss. Mašīnai viss liekas, ka ir kārtībā, tikai atkal tas izplūdes kolektora bleķis grab. Šoreiz vēl vairāk. Neko ar viņu nevar izdarīt un nekas jau tā pa īstam notikt nevar – tikai besī ārā. Sajūgs turās labi. Riepas pagaidām vēl arī (tās pašas ar ko braucām Sarmu 2018 un Alūksni 2019). Pašsajūta vidēja – vairāk uz ok pusi, tomēr vienu karsto dzērienu vēl iešauju, drošības pēc.

Atpūšamies, piepūšam vaigus un esam gatavi cīnīties. Iebraucot LK3B (izbraukšana no servisa), Aldis pamana, ka tiesnesis kaut ko tur noplātās un iedod kontrolkarti bez laika atzīmes tur, kur tai jābūt (bija ierakstīts laiks “neoficiālajā” jeb ekipāžas sadaļā, nevis tur, kur raksta tiesneši). Aldis nokopa situāciju, kā pro-pleijers – uzreiz pamanīja, apturēja mani, izskaidrojās ar tiesnešiem, tie ierakstīja pareizo laiku un refuelā, kas pēc šīs LK seko, vēl pabrīdināja mūsu konkurenta Eislera stūrmani – lai aizskrien un dabū laiku no tiesnešiem, ko viņš arī izdarīja. Well done!

Refuelā ielejam divarpus kannas benzīna – nekad tik daudz uzreiz nebijām lējuši – baigi izrijis pa šo garo apli :) nu kādus plus mīnus 50 litrus ielejam. Bāka pilna līdz augšai. Kad pēc rallija rēķināju, cik Audi tērē – 70 litri uz 100 dopa-km. Pārbraucienā, protams ka ap 10-15, ne vairāk.

Otrais aplis – tie paši 3 dopi, kas pirms tam. Jau SS4 startā redzams, ka trase izrakta pamatīgi. Starts – jūtos vidēji labi – saprotu, ka izbraucot no špūres ir pilnīga žopa un slīd nenormāli. Špūrē vēl turās ok, ja trāpa. Pieredzes pa špūri un vēl šitādā kūstošā laikā nav – tāpēc braucu pēc sajūtām. Grūti salīdzināt ar iepriekšējo rezultātu SS1 jo tur mēs braucām subāram astē un sajūtas maldīgas. Tomēr rezultātu tablo saka, ka esam nobraukuši pa 5 sekundēm sūdīgāk nekā pirmo reiz un SS4 pagrūžam Eisleram vēl 8.6 sekundes, kas ir uz mūsu “plāna” robežas. Zinām, ka nākamais ir garais dops un būs izšķirošs. Ja izdosies noturēt viņu pietiekamā attālumā, tad tas var kļūt par realitāti.

SS5 – starts nu ļoti liela putra, šausmīgi mētā pa risi un pat lēnajā slīd gandrīz kā ar ielas riepu. Ātrajā ir labāk un arī špūre mazāka. Vienu K2 tramplīnā smuki izfrēzējam ar 4. robu :) ) Iebraucot beigu daļā mežā jūtu, ka slīd baigi un tajos grāvjos par ko iepriekš rakstīju SS2 – ļoti daudzi padzīvojušies pa kupenām – brauc un tik vienā pusē izbraukāts, otrā pusē izbraukāts, un pat abās pusēs izbraukāts. Segums palicis nu jau ļoti mīksts plus špūre – saprotu, ka ņe ņe. Braucam savā tempā un kupenās dzīvot negribam.

Šis dops arī bija mūsu fiasko, kurā zaudējām 28 sekundes!! un līdz ar to arī līdera pozīcīju. Tagad esam otrie pa 4 sekundēm atpaliekot no Eislera. Tā kā Otomers ir vairāk kā minūti aiz mums, tad saprotam, ka cīņa ir beigusies un ja vien Eislers nekļūdās, mēs viņu vairs nenoķersim. Riskēt visu šajos viltīgajos apstākļos neesam gatavi.

SS6 nobraucam slikti – laikam biju atmetis ar roku cīņai vai kaut kas cits – bet laiks ļoti švaks – Eisleram zaudējam vēl 16 sekundes un dopā palaižam garām Tilgasu un Otomeru – pa pāris sekundēm.

Atkal serviss – šoreiz 45 minūtes. Tagad galvenais neatslābt un nobraukt pa krēslu garo “sūda” dopu līdz galam nekur nesačakarējoties un neiebraucot kupenā. Noķert mūs neviens nevar un mēs tā pa lielam arī nevaram noķert nu jau 21 sekundi priekšā esošo Subāru.

Aizbraucam uz SS7 startu – pirmie kilometri vēl ir ok, lai gan putra ir manāma – vienā momentā vācu mašīnu braucot pa pilnīgi taisnu ceļu. Tad izeja uz plato ceļu un K6 uz leju uz šauro. Nu tur bija katastrofa. Tikai spēj stūrēt!! Tā nebiju nekad stūrējis, likās, ka katrs līkums kā pēdējais. Spied gāzi slīd, nespied gāzi slīd – dari ko gribi viss vienā putrā. Visu laiku doma – ka tik noturēties uz ceļa. Pēc tam rokas vēl divas dienas sāpēja. Kaut kā nočunčinam tos 5 km pa šauro, vienā labajā četriniekā vēl pa pašu ārmalu gar koku nobraucam. Tad iziet uz platā un jau labāk. Pēc tam atkal pa meža ceļu, bet tas ir līdzīgs kā SS2/5 – šaurs bet ne pārāk lēns un arī putra mazāka. Izbraucam jau tīri ok – pat pirmo reizi visā rallijā redzējām fanu karogu :) ) Tad atkal iziet uz platā un finišs jau pa riktīgi ātro – labs punkts uz i un rallijs godam finišēts.

Finišā nereāls prieks par paveikto, gan ņemot vērā slikto pašsajūtu, gan arī uz beigām jau riepas sāka “izģērbties”, gan, protams, šausmīgi sarežģītos ceļa apstākļus. Finišā Eisleram zaudējām kopvērtējumā 44 sekundes un tuvāko sekotāju Otomeru apsteidzām par 1 minūti 26 sekundēm. Otrā vieta, punkti un esam laimīgi.

Noliekam mašīnu slēgtajā parkā un braucam ēst. Ņemot vērā, ka ziemā viss ir izdevies un pat labāk, kā sākumā iecerēts, tad nolemjam tomēr braukt visu sezonu (Talsi, Zarasai un Saldus) un mašīnu jaukt ārā nākamgad. Paldies par uzmanību, tiekamies Rally Liepāja (Talsos) 25. maijā!

Visi rezultāti šeit

Historic ABS kopvērtējuma Top 3 pēc Sarmas:
1. Egle/Egle 27
2. Otomers/Arājs 22
3. Eislers/Tūters 15

Pilns kopvērtējums te.

Video:

Tags: ,

Comments are closed.